Nierakmeņu slimības profilakse

Nierakmeņu slimības fitoterapija: Canephron^®

Par nierakmeņu slimību sauc slimību, kuras laikā urīnizvadorgānu sistēmā – nierēs, urīnceļos, urīnpūslī vai urīnizvadkanālā (uretrā) – izveidojas akmeņi.

Ar nierakmeņu slimību cilvēki ir slimojuši visos laikos. Nieru un urīnpūšļa akmeņi atrasti arī ēģiptiešu mūmijās no aptuveni 4800. g. p.m.ē. Ar nierakmeņu slimības simptomiem mocījusies ne viena vien vēsturiska personība, piemēram, fizikas likumu atklājējs Īzaks Ņūtons. Nierakmeņu slimības izraisītas komplikācijas – infekcija (visticamāk, asins saindēšanās, urosepse) – 52 gadu vecumā kapā noveda Krievijas caru Pēteri Pirmo.

Saslimstība

Urīnceļu akmeņi ir bieži sastopama slimība, kas tiek konstatēta apmēram 13 % iedzīvotāju. ASV vien šo slimību katru gadu diagnosticē 250 000–750 000 cilvēku. Vīrieši slimo 4 reizes biežāk nekā sievietes, bet vecāka gadagājuma populācijā šī attiecība samazinās līdz 1,5:1. Apmēram 7 % no nierakmeņu slimības pacientiem ir bērni līdz 16 gadu vecumam.

Pēc sastāva tiek izdalīti 5 akmeņu tipi:

• kalcija oksalāti un fosfāti (līdz 70 % gadījumu);
• struvīti (15 proc.);
• urāti (8 proc.);
• cisteīna akmeņi (3 proc.).

Nierakmeņu slimības simptomi

Nierakmeņu slimība bieži sākas nemanāmi. Veicot ultrasonogrāfiju (pavisam citu iemeslu dēļ), nierēs vai citur urīnceļos nejauši tiek atklātas “smiltis”, lai gan cilvēks jūtas labi. Ja no smiltīm izveidojas sīki kristāli, kas kairina jutīgo urīnceļu gļotādu, cilvēks var epizodiski just smeldzošas sāpes krustu daļā vai diskomfortu un sūrstēšanu urinēšanas laikā.

Bieži nierakmeņu slimība pirmo reizi dzīvē izpaužas ar pēkšņu, asu sāpju lēkmi (dūrienu) krustu daļā, ko izraisa izkustējies un pa urīnceļiem uz leju slīdošs akmens. Nierakmeņu slimības lēkmei raksturīgas ļoti stipras dūrienveida sāpes, kas izplatās uz vēdera apakšējo daļu, cirksni, ārējiem dzimumorgāniem. Sāpes var pavadīt nelabums, vemšana.

Ja akmens iesprūst, tiek aizturēta urīna plūsma, kas vēl vairāk pastiprina sāpes un rada piemērotus apstākļus komplikāciju – urīnceļu infekcijas – attīstībai. Sākoties urīnceļu infekcijai, parādās drebuļi, paaugstinās ķermeņa temperatūra (līdz 38–39 °C).

Nierkmeņu slimības iemesli

Nierakmeņu veidošanos nosaka daudz iedzimtu un dzīves laikā iegūtu faktoru.

• Kalcija akmeņi visbiežāk veidojas cilvēkiem, kuru tievās zarnas absorbē vairāk kalcija un tas bagātīgi izdalās ar urīnu. Arī atsevišķi D vitamīna vielmaiņas traucējumi (pārpalikums) veicina lielāku kalcija absorbciju un izdalīšanos ar urīnu.
• Nierakmeņu slimība var rasties kā citu slimību sekas: hiperparatireozes, podagras, zarnu iekaisuma slimības, hronisku urīnceļu infekciju, iedzimtu ģenētisku traucējumu un citu slimību sekas.
• Nierakmeņu slimības veidošanos veicina atsevišķas gremošanas trakta un kaulu slimības, pārāk liels kalcija, C un D vitamīnu patēriņš, A un B vitamīnu trūkums.
• Nierakmeņu slimība var rasties, ilgstoši lietojot atsevišķus medikamentus, piemēram, diurētisko līdzekli hidrohlortiazīdu.

Diagnostika

Agrīnās stadijās nierakmeņu slimība tiek konstatēta reti, jo tai nav gandrīz nekādu simptomu. Slimības sākumā urīnā var tikt atrasts neliels daudzums eritrocītu, oksalātu, urātu, fosfātu sāļu kristālu. Sarkanīga urīna krāsa norāda uz to, ka akmens ir traumējis urīnceļus un urīnā nokļuvis lielāks daudzums asiņu.

Akmeņi nierēs vai citās urīnceļu vietās tiek konstatēti, veicot ultrasonogrāfiju, datortomogrāfiju vai citus speciālus izmeklējumus.

Urīnceļu akmeņu slimība ir visa organisma slimība, tāpēc līdz 70 % gadījumu akmeņi tiek atrasti abās nierēs.

Ārstēšana

Vēl pirms 20–30 gadiem vienīgā efektīvā nierakmeņu slimības ārstēšanas metode bija operācija – ķirurģiska akmens izņemšana, reizēm kopā izņemot arī nieri. Akmeņu skaldīšana (litotripsija) arī negarantē ilgstošu pozitīvu efektu. Nereti pēc operācijas vai litotripsijas akmeņi atkal atjaunojas, jo netiek novērsts slimības cēlonis. Pēdējā laikā vairāk uzmanības tiek pievērsts konservatīvai nierakmeņu slimības ārstēšanai bez ķirurģiskas iejaukšanās: uzturam, speciāliem preparātiem. Tomēr jāsaka, ka neķirurģiskās, tāpat kā ķirurģiskās, ārstēšanas metodes negarantē pilnīgu aizsardzību no jaunu akmeņu veidošanās, taču samazina to atkārtotas veidošanās risku. Neveicot profilakses pasākumus, nierakmeņu slimība (akmeņi) pat pēc ķirurģiskas akmeņu izņemšanas atkal atkārtojas līdz pat 80 % pacientu.

Canephron^® akmeņu veidošanās profilaksei un ārstēšanai

Canephron^® – augu izcelsmes medikaments, kas palīdz uzturēt normālu, fizioloģisku urīna pH līmeni un aptur sāļu nosēdumu un līdz ar to arī akmeņu veidošanos. Zālēm piemīt daudzpusīga, kompleksa iedarbība, tās izmantojamas nierakmeņu slimības profilaksei un ārstēšanai.

Sastāvs: augstiņa laksti, lupstāja saknes, rozmarīna lapas.

Canephron^® tiek ražots saskaņā ar unikālu, patentētu fitoinženierijas tehnoloģiju un iedarbojas uz lielāko daļu nierakmeņu veidošanās mehānismu: uzlabo nieru darbību, veicina sāļu izvadīšanu ar urīnu, aptur sāļu uzkrāšanos un akmens kodola veidošanos, atslābina urīnceļus, var veicināt jau esošu, nelielu akmeņu samazināšanos un izvadīšanos ar urīnu, mazina urīnceļu iekaisumu un infekciju, palīdz sadziedēt urīnceļu gļotādu, ko traumējis akmens, saudzīgi veicina urīna izdalīšanos.

Canephron^® ir iedarbīgs un drošs visos nierakmeņu slimības attīstības posmos: no brīža, kad urīnceļos sāk parādīties “smiltis”, līdz laikam, kad veidojas lieli kristāli un akmeņi. Canephron^® palīdz apturēt sāļu kristālu un akmeņu veidošanos.

Pētījumos pierādīts, ka 2 mēnešu laikā Canephron^® var organismam palīdzēt izvadīt urīnceļu “smiltis”. Canephron^® ir vērts lietot pirms ieplānota endoskopijas izmeklējuma un pēc tā, jo tas samazina gļotādas iekaisumu un ātrāk sadziedē izmeklējuma laikā radītos epitēlija bojājumus.